Jaunumi

Pulksten 10.00 no rīta, pēc 43 stundām un noskrietiem 288 kilometriem, Ritvars Kalniņš ir neticami smaidīgs un enerģijas pilns. Viņš vēl veikli uzskrien finiša kalniņā, lai pozētu fotogrāfam un arī intervijas laikā no viņa strāvo patiess prieks par paveikto. Ne tik daudz par saviem 43 apļiem, bet vairāk par visu Latvijas komandu, kas Jēkabpilī līdz pēdējam cīnījās cits par citu.

Kādas bija tavas domas pirms starta? Vai bija sajūta, ka Latvijas komanda varētu sasniegt tik labus rezultātus?

Es skrēju ar cerībām, ka mēs būsim tur, kur mēs tagad esam. Sacensību laikā vēroju dalībniekus, dažkārt pat sarāju viņus, lai netrako un neskatās uz mani. Es varu atļauties riskēt – man šīs ir jau piektās sacensības šogad. Viņiem pieredze ir mazāka – dažam divas, dažam varbūt trīs sacensības. Viņi jau grib eksperimentēt, bet šis nebija īstais brīdis. Šeit bija jāskrien un jācīnās Latvijas labā.

Kas tevi komandas sniegumā pārsteidza visvairāk?

Ļoti pārsteidza visa komanda! Es biju izteicis prognozi, ka visi dalībnieki izturēs vairāk par 25 stundām – tā arī notika. Es prognozēju, ka būs sieviešu rekords – arī tas notika! Bet divas pēdējās prognozes – ka būs trīs dalībnieki, kas veiks vairāk nekā 300 kilometrus, un ka tiks pārspēts trases rekords – tās gan nepiepildījās. Tur drusku pietrūka.

Bet bija tuvu tam. Dažam bija traumas, dažam nespēks, kāds varbūt nebija tik ļoti sagatavojies. Bet kopumā man ir liels prieks!

Vai jau pirms starta varēja just, ka komanda ir īpaši noskaņojusies šim čempionātam?

Pirms sacensībām mūsu kopīgajā čatā cilvēki bija noskaņojušies, bija mobilizējušies. Varēja sajust to strāvojumu – ka būs labi, ka mēs cīnīsimies!

Gribu izteikt īpašu atzinību un paldies Sergejam Malinam, kurš neizstājās startā, bet cīnījās trasē līdz galam, nepaspējot finišēt laikā. Tādus cilvēkus es apbrīnoju! Jo es pats nekad nepalieku trasē – es vienmēr izstājos pie starta. (smejas)

Kā tu pats juties pirms šī starta un došanās uz Jēkabpili?

Es gaidīju ar nepacietību! Nebija tā, ka – ai, atkal jāskrien! Nē, es gaidīju ar nepacietību. Jau nedēļu iepriekš biju kā uz adatām, gaidīju, kad dabūšu uzskriet. Man patīk skriet! It īpaši šajā formātā.

Vienīgi šoreiz iznāca mazāk parunāties ar dalībniekiem, jo, kad uznāca tumsa, tad cilvēkiem kaut kā tas runas pavediens pazuda. Pavasarī, ja sākam pulksten 10, līdz tumsai var dabūt krietni vairāk parunāties. Bet man patīk šeit, Jēkabpilī!

Kādi ir tavi nākamā gada plāni? Vai Backyard Ultra joprojām būs tavā sacensību kalendārā?

Mani nākamā gada lielie mērķi vairāk ir saistīti ar 24 stundu sacensībām. Bet, runājot par Backyard, es noteikti atgriezīšos Vācijā, kur es vienmēr braucu ar lielu prieku. Tā būs jau piektā reize, kad tur atgriezīšos.

Tur es tieku ļoti gaidīts. Lai gan esmu ārzemnieks, tur mani uzņem kā savējo. Man tur ir liels fanu pulks – nāk pēc autogrāfiem, nes dāvanas. Tādā ziņā tas ir tāds ļoti dīvains pasākums. (smejas) Es tur esmu vairāk atpazīstams nekā kāds vietējais sportists.

Tur ļoti rūpējas ne tikai par sportistiem, bet arī par viņu atbalstītājiem.

Bet kā ar Jēkabpili un “Lūša pēdām”? Vai aprīlī būsi atkal šeit?

Jā! Man palika trases rekords nepārspēts...

Tātad “štuka” būs arī nākamgad?

Es vēl domāju par tiem 1000 eiro. Varētu, bet tad ar sarežģītākiem noteikumiem – tos saņemtu tas, kurš uzvarēs mani un arī pārspēs Latvijas rekordu. Bet es vēl nesolu. Vēl apdomāšu.

Cilvēkiem jau ļoti patika tā atrakcija. Par to rakstīja pat laikrakstā “Bauskas Dzīve”.

Un tagad pats svarīgākais – kā tu atjaunosies pēc noskrietiem 288 kilometriem?

Rīt man ir darba diena, un uz darbu es skrienu. Nostrādāju un pēc darba – atpakaļ mājās. Es gultā neguļu. Es skrienu. Un man tas ļoti patīk!

Nebūs tā, ka es gulēšu un vaidēšu.

Vairāk par Latvijas BYU komandas sniegumu pasaules čempionātā lasi šeit.