Jaunumi

Intervija ar
22. February, 2021 Foto autors: Lāsma Irša

Intervija ar "Cerību sportā" - Agnetu Auzāni

Turpinām sumināt sporta laureātus!  Jēkabpils “Cerība sportā” – Agneta Auzāne. Agnetas sporta veids ir kanikross ar šķēršļiem, un viņas sacensību biedrs ir suns Diors. Agneta ir biedrības “JKK Lūšu ķepas” neatlaidīgākā un mērķtiecīgākā sportiste, kuru var raksturot ar šādiem vārdiem – smags darbs un gribasspēks, izturība un ātrums, spēks un drosme. Viņa ar milzīgu pašatdevi, smagi strādājot, pārvarot grūtības, mērķtiecīgi pilnveidojot sevi, sadarbojoties ar treneri, var lepoties ar izciliem rezultātiem. 2020. gada sezonā visvairāk pārstāvētajā tautas klasē sportiste izcīnīja 1. vietu Latvijas čempionātā ”ZKK Biatlons ar suni 2020”. Agneta ir piemērs jaunajiem un esošajiem sportistiem, kā ar milzīgu gribasspēku, uzticoties sev un savam sunim, neskatoties uz visiem šķēršļiem, ir iespēja piepildīt savus sapņus.

- Kā tu raksturotu savu suni Dioru?
Agneta Auzāne:
Viņš ir ļoti drosmīgs, uzticīgs, īsts sargs man un izcils komandas biedrs, startējot sacensībās. Mēs viens otru saprotam no pusvārda, un tā koncentrēšanās spēja, kad tiek dots starts, ir vienkārši fenomenāla.

Kas ir jūsu mīļākie našķi?
A.A.:
Diora mīļākais našķis ir mājās cepta, sakaltēta saldskābmaize. Ikdienā viņš ēd sauso barību un, lai dabūtu šo našķi, viņš ir gatavs izkāpt no savas gultiņas un veikt visādus uzdevumus. Man pašai ļoti garšo saldumi – kūkas, konfektes, šokolāde…

- Kāds ir emocionālākais brīdis tavā sacensību vēsturē?
A.A.:
Man nāk prātā viens vislabākais brīdis un viens visskumjākais brīdis. Sākšu ar visskumjāko. Tas notika pagājušogad “Adžiliti” sacensībās Līvānos. Otrā posma uzdevums ir pasaukt suni un tad izskriet šķēršļus. Vienā brīdī es sapratu, ka tieši aiz viņa zālītē ir mana mamma, tētis, māsa, treneris un vēl ļoti daudzi no komandas biedriem un ka viņš vispār nav nokoncentrējies uz mani, ka es atrodos pārāk tālu – pāri visam stadionam. Šo posmu mēs pazaudējām, es ļoti pārdzīvoju, bet mēs salīgām mieru, es izdarīju secinājumus un nākamajā “Adžiliti” posmā, kas notika Jēkabpilī, mēs dabūjām 2.vietu kopvērtējumā.

Jaukākais moments bija aizvadītajā gadā Latvijas čempionātā. Tās bija visgrūtākās sacensības, kādas man ir bijušas šajos divos gados, un es biju pilnīgi pārliecināta, ka būšu desmitniekā, tāpēc, ka trase bija ļoti sarežģīta, man gāja grūti, un pēc finiša es domāju, ka man nav īpaši lielu izredžu iekļūt trijniekā. Apbalvošanā sacensību vadītāja sauca sieviešu tautas klases uzvarētājus, tā ir mana klase. Viņa sauca trešo vietu un es sapratu, ka, ja man nav trešās vietas, tad man šogad medaļas nebūs. Viņa nosauc trešo vietu, un tā neesmu es, viņa nosauc otro vietu, un tā arī neesmu es, un tad viņa sauc pirmās vietas ieguvēja pārstāvēto klubu: “Lūšu ķepas!”, un es saprotu, ka esam uzvarējuši, jo no mūsu kluba šajā klasē esmu vienīgā dalībniece. Es biju tik pārsteigta un saviļņota, uzkāpu uz pjedestāla un raudāju! Mums ar Dioru bija trīs minūšu pārsvars pār otro vietu! 

- Kādi vēl tev ir talanti vai aizraušanās?
A.A.:
Es dejoju tautas dejas, šobrīd gan šis hobijs ir liegts. Man ļoti patīk arī dziedāt un spēlēt klavieres, bet tam atliek maz laika, jo daudz trenējamies ar Dioru.

- Ko tu gribētu saņemt dzimšanas dienā?
A.A.:
Laikam nav tādas mantas, ko es gribētu. Es gribētu ceļojumu, vienalga, vai tuvāku vai tālāku, bet galvenais – izrauties no tās rutīnas, kas šobrīd ir. Vēl es priecātos arī par lielu, garšīgu siera kūku ar zemenēm pa virsu!

- Vai tev ir kāda mīļākā vieta Jēkabpilī?
A.A.:
Jēkabpils Mežaparka suņu laukums! Es tur pavadīju visu savu vasaru un pavadu visu brīvo laiku.

- Ko tu darītu, ja uz vienu dienu paliktu pavisam viena pasaulē?
A.A.:
Es noteikti bēdātos, jo es neesmu vienpatis un man ir svarīgi, lai man apkārt ir mani mīļie. Es droši vien mēģinātu saprast iemeslu, kāpēc esmu palikusi viena pati un kā es varētu atgriezt savus mīļos cilvēkus.

- Ja tev būtu iespēja sev izvēlēties kādu superspēju, kāda tā būtu?
A.A.:
Es gribētu saprast, ko domā suņi, jo man mājās viņi ir veseli trīs. Man vienmēr tas ir licies tik ļoti interesanti, un es pilnībā ticu, ka viņi domā, ka viņi saprot un ka viņi ar mani runā, un man dažreiz ir tik ļoti žēl, ka es nesaprotu. Man liekas, ka, ja Diors man paskaidrotu, kas man tagad ir jādara, vai uz ko man tagad ir jākoncentrējas, vai, ja viņš man pateiktu: “Agneta, es tevi nedzirdu, pasaki vēlreiz!”, tad es būtu ļoti laimīga! Jā!

- Ko tu šobrīd novēlētu citiem?
A.A.:
  Es gribētu lai cilvēki vairāk piedomā un vairāk apzinās to, ka šis, kā ir tagad, nav jāuztver kā norma! Man bail, ka tad, kad šī pandēmija beigsies, viss vairs nebūs kā agrāk. Tāpēc es novēlu, lai cilvēki atkal varētu viens ar otru tikties, apskauties, varētu apmeklēt pasākumus un notiktu sacensības…

Ieteikt citiem: