Jaunumi

Aktualitātes


   
108615

Ekspresintervija ar Aivaru Bondaru pēc 24h ultramaratona: “Ir smagi un grūti, bet, ja esi apņēmies, tad izdari un viss!”
28.10.2019


26. un 27. oktobrī Francijas dienvidu pilsētā Albi notika Pasaules čempionāts diennakts skrējienā, kas notiek reizi divos gados. 44 valstu 353 atlētu vidū savus spēkus pārbaudīja arī jēkabpilietis Aivars Bondars. Aivars 24 stundu laikā pieveica 216,407 km un bija ātrākais Latvijas izlases dalībnieku vidū.

 

205 vīru konkurencē jēkabpilietis absolūtajā vērtējumā izcīnīja 57. vietu, bet savā vecuma grupā – 7. vietu. Šis bija ceturtais un pats garākais Aivara Bondara ultramaratons.

 

Sazvanījām Aivaru brīdi, kad viņš Francijā lidmašīnā gaidīja pacelšanos, lai dotos atpakaļ uz mājām.

 

- Cik ilgs laiks pagājis kopš finiša un kādas šobrīd ir sajūtas?

Aivars Bondars: Kopš finiša nu jau ir pagājusi vesela diennakts. Ja jau vēl 24 stundas ir izturētas, tad jau dzīvošu (smejas). Ir jūtams stīvums, sāp kājas, ir šādi tādi sīkumi, nobrāzumi, grūti kāpt pa kāpnēm, bet nekas traks, viss pieder pie lietas!

 

- Kā jutāties finišā?

A.B.: Arī nekas! Bija baigais nogurums, gribējās ātrāk tikt atgulties. Bija gandarījums, ka ir sasniegts tas, ko vēlējos. Viss bija labi!

 

- Kuri bija tie grūtākie mirkļi, grūtākie kilometri?

A.B.: Nebija baigo lūzuma punktu. Pirmās septiņpadsmit, astoņpadsmit stundas vispār bija ideāli! Pēc tam gan sākās nelielas problēmas ar vēderu un vēl šis tas. Bet citiem tas viss sākās trīs reizes ātrāk. Man nebija bažu par veselību, bet bija tādi, kam sauca “ātros”. Karstums arī bija mazliet par lielu – 24 °C, jau bija piemirsies kopš vasaras. Neteikšu, ka mani tas ļoti iespaidoja, bet mazliet grūtāk bija, ātrāk iestājās spēku izsīkums. Tas viss bija kā viens liels ritenis, tu esi tajā iekšā un jūti, ka nav variantu – jāiet līdz galam! Ir smagi un grūti, bet ja esi apņēmies, tad izdari un viss! 

 

Nevienu brīdi nebija domas izstāties, pat ne vienu reizi neapsēdos, pat ne uz sekundi. Pēdējās sešas stundas soļoju, astoņās ar pusi vai deviņās minūtēs kilometru. Biju domājis, ka darīšu kā citi, kas pāriet soļos un pēc kāda laika atkal atsāk skriet, bet pēc 18 stundu skriešanas kājas bija pilnīgi kokainas un piedzītas un skriet vairs nevarēju.

 

Skriešana notika pa 1450 m lielu apli, daudz sanāca riņķošana un līkumošana, vienkārši pa apli varbūt būtu nedaudz vieglāk. Daudz tautas bija trasē, vairāk nekā 350 cilvēku, daudz apdzīšanas, jo daudzi gāja soļos.

 

- Cik kopā pieveicāt kilometrus?
A.B.:
216 kilometrus un 407 metrus. Iespējams, kad oficiālajos rezultātos vēl kaut kas nedaudz manīsies uz augšu. Savu normu es izpildīju. Vasarā es aizskrēju no Rīgas līdz Valmierai, bet tagad kā no Rīgas līdz Valmierai un vēl arī atpakaļ. Latvijas izlasē uzvarēju visus jaunos. Galvenais favorīts Ainārs Kumpiņš izstājās, bet Ritvaru Kļaviņu apsteidzu par 700 m.

 

 

Atliek vien apbrīnot Aivara dzelzs izturību un gribasspēku. Novēlam labu veselību, lielisku ceļavēju un vēl daudz kilometru zem kājām!

 

 

Foto: no sportista privātā arhīva




 
      Atpakaļ